Attēlam ir ilustratīva nozīme. Foto: Pexels
Nesen mūsu redakcijā pienāca vēstule no lasītāja Arvja, kurš vēlējās dalīties savā pieredzē. Viņš raksta: “Es nekad neesmu ticējis liktenim vai tamlīdzīgām lietām, bet tas, kas notika pirms pāris gadiem Rīgas autoostā, man lika pārdomāt visu.
Šis nav stāsts par varonību, bet par to, kā viena maza neveiksme var kļūt par lielāko dāvanu, ja vien mēs nebaidāmies apstāties.” Lūk, Arvja stāsts, ko publicējam gandrīz bez izmaiņām.
Pelēks vakars un steidzīgie rīdzinieki
Tajā otrdienas vakarā Rīgā valdīja ierastais drēgnums. Lietus lija tā, ka pat visdārgākais lietussargs šķita bezjēdzīgs, un cilvēki skrēja uz saviem autobusiem, galvas ierāvuši apkaklēs. Es biju viens no viņiem – noguris pēc garas darba dienas, domās jau pie savām vakariņām un televizora.
Autoostas laukums todien bija īpaši nepievilcīgs, visur peļķes un tas specifiskais pilsētas dūmakas aromāts, kas rodas, sajaucoties mitrumam ar dūmgāzēm.
Kad gāju garām soliņiem, manu uzmanību piesaistīja kāda sieviete. Viņa neizskatījās pēc parastās autoostas “iemītnieces”, bet viņas stāvoklis bija tiešām neapskaužams. Viņai rokās bija veca, pārbāzta sporta soma, kurai tieši tajā brīdī ar skaļu troksni notrūka lence.
Viss saturs – bērnu drēbes, pāris rotaļlietas un dažādi sīkumi – izbira turpat uz slapjā, netīrā asfalta. Viņai pie sāna bija piespiedies mazs puika, kurš vienkārši klusējot skatījās uz savu peļķē iekritušo lāci.
Kāpēc mēs izvēlamies neredzēt?
Garām skrēja desmitiem cilvēku. Kāds vīrietis uzvalkā pat neviļus paspēra malā vienu no izkritušajām zeķēm, pat nepaskatoties atpakaļ. Es redzēju sievietes seju – tajā nebija dusmu, tur bija tikai tāds milzīgs, kluss bezspēks. Viņa mēģināja ar vienu roku savākt mantas, ar otru cieši turot bērnu, lai tas nepazustu pūlī.
Es apstājos. Ne tāpēc, ka gribēju būt labais, bet tāpēc, ka tas puika skatījās tieši uz mani ar tādu nopietnību, kāda bērnam nemaz nepiestāv.
Noliku savu somu zemē un piegāju klāt. “Pagaidiet, es palīdzēšu,” es teicu. Viņa sākumā salēcās, it kā gaidītu pārmetumus vai kārtējo nepatīkamo aizrādījumu, ka soma aizsprosto ceļu. Es izvilku no savas mugursomas rezerves iepirkumu maisus – tos parastos, stipros –, un mēs sākām kopā lasīt viņas iedzīvi.
Mēs tupējām turpat lietū, un es jutu, kā apkārtējie uz mums skatās ar tādu kā nosodījumu vai neizpratni. It kā palīdzēt kādam autoostā būtu kaut kas nepiedienīgs.
Saruna, kas mainīja manu skatījumu
Kamēr mēs krāmējām mantas, mēs sākām runāt. Viņu sauca Zane. Viņa ar dēlu mēģināja nokļūt pie radiniekiem, jo pēc šķiršanās bija palikusi burtiski uz ielas. Zane nebija no tām, kas sūdzas.
Viņa stāstīja mierīgi, bet es redzēju, ka viņas rokas trīc. Ne no aukstuma, bet no pazemojuma, ka jāsēž lietū pie autoostas un jālasa savas drēbes no zemes. Viņa teica: “Es tikai gribu viņam iedot siltu gultu šovakar, nekas cits man neinteresē.”
Tajā brīdī es sapratu, cik ļoti mēs savā Rīgas komfortā esam palikuši akli. Mēs domājam par jauniem gadžetiem vai to, kurā restorānā vakariņot, bet tepat līdzās kāds cīnās par to, lai vienkārši tiktu līdz naktsmājām.
Es pavadīju viņus līdz peronam, nopirku viņiem kaut ko ēdamu ceļam un iedevu savu numuru. Vienkārši tāpat. Teicu: “Ja nu kaut ko vajag, padodiet ziņu.” Es neticēju, ka viņa piezvanīs.
Draugu joki un mana izvēle
Pēc pāris dienām es pastāstīju par šo atgadījumu draugiem. “Tu ko, Arvi, atradi sev sievu autoostā?” viens smējās. Citi brīdināja, ka tā noteikti ir kāda shēma, ka mani grib apkrāpt. Bet manī nebija to šaubu. Es biju redzējis to mirkli, kad viņa skatījās uz savu dēlu.
Tur nebija viltus. Pēc nedēļas atnāca ziņa: “Mēs esam galā. Paldies, ka toreiz nepagājāt garām. Tas mūs izglāba.”
Mēs sākām sarakstīties. Sākumā par parastām lietām, tad jau garākās vēstulēs. Es aizbraucu ciemos. Tad vēlreiz. Pamazām es sapratu, ka tieši šie cilvēki, kurus pūlis tajā vakarā neredzēja, ir tie īstākie, ko esmu saticis.
Zanei nebija nekādu masku. Viņa bija stipra, strādīga un neticami sirsnīga. Viņa nebija “sieviete ar bagāžu”, kā teica mani draugi. Viņa bija cilvēks, kuram vienkārši tajā vakarā salūza somas lence.
Dzīve, kuru es neplānoju
Ir pagājuši divi gadi. Šodien tajā pašā autoostā es atkal stāvēju un gaidīju autobusu. Bet šoreiz es nebiju viens un nekur nesteidzos. Es turēju rokā mazu plaukstu – tas pats puika dzeltenajā mētelītī tagad ir mans dēls.
Mēs ar Zani apprecējāmies pagājušajā vasarā. Mani draugi, kuri toreiz smējās, tagad nāk pie mums ciemos un klusībā apskauž mūsu mieru un to, cik dabiski mēs jūtamies kopā.
Es bieži domāju par to, kas būtu noticis, ja es tajā vakarā būtu pagājis garām. Es būtu aizbraucis mājās, paēdis vakariņas un turpinājis savu vientuļo, paredzamo dzīvi. Es būtu palicis savā ērtajā “kapsulā”, pat nezinot, ka turpat blakus bija mana laime.
Reizēm visskaistākās lietas mūsu dzīvē nāk caur neērtībām, caur svešām problēmām un caur lietu pie Origo vai autoostas.
Ko mēs varam no tā mācīties?
Šis stāsts man iemācīja, ka pilsētā mēs nedrīkstam kļūt par robotiem. Mēs visi esam tikai viena soļa attālumā no tās “saplēstās somas”. Dzīve mēdz būt skarba, un reizēm palīdzīga roka pilnīgam svešiniekam ir vērtīgāka par jebkuru naudas ziedojumu labdarībai.
Nevajag baidīties no neērtām situācijām. Nevajag klausīties tajos, kuri saka, ka “katram jātiek galā pašam”.
Lielas pārmaiņas nesākas ar lieliem plāniem, tās sākas ar to, ka tu apstājies un pajautā: “Vai jums palīdzēt?” Tas prasīja tikai piecas minūtes mana laika, bet pretī es ieguvu ģimeni un jēgu, kuras man nekad nebija bijis.
Es riskēju ar savu tīro jaku un nokavētu vakaru, bet ieguvu visu savu dzīvi.
Mēs visi meklējam kaut ko īpašu, bet parasti tas īpašais sēž turpat uz soliņa un mēģina salasīt savas mantas no zemes. Galvenais ir pacelt acis no telefona un ieraudzīt cilvēku, nevis tikai traucēkli savā ceļā.
Paldies Arvim par šo siltumu! Vai arī jūsu dzīvē ir bijis kāds gadījums, kad pavisam nejauša tikšanās vai vēlme palīdzēt svešiniekam ir mainījusi jūsu likteni? Padalieties ar savu stāstu komentāros – reizēm tieši šādas vienkāršas, cilvēcīgas pieredzes ir tās, kas mūs visvairāk iedvesmo.
